Rietumu izlūkdienestu brīdinājumi par iespējamu Krievijas uzbrukumu NATO Maskavas propagandā tiek apgriezti otrādi: ja Rietumi runā par draudiem no Krievijas, tas tiek pasniegts kā apliecinājums tam, ka tieši Rietumi gatavo uzbrukumu Krievijai. Šādā stāstā Krievija no iespējamā uzbrucēja kļūst par valsti, kurai jāsavācas aizsardzībai pret svešu plānu.

Šo loģiku svētdienas vakara ziņu izlaidumā atkārtoja Kremļa komentētājs Jevgēņijs Popovs. Viņš apgalvoja, ka Rietumu militārie ieguldījumi un bruņošanās rādot gatavošanos lielam karam. Tālākā doma ir vienkārša: jebkura runa par aizsardzību tiek padarīta par pierādījumu uzbrukuma nodomiem.

Taču propaganda neapstājas pie viena apgalvojuma. Tā ļoti atšķirīgi rāda notikumus, kas Krievijai ir neērti, un tos, kas palīdz uzturēt vajadzīgo priekšstatu. Kad dega „Wildberries” noliktava un gāja bojā astoņi cilvēki, Krievijas televīzijā par notikumu stāstīja īsi, bez sižetiem no vietas, bez intervijām un bez detaļām par evakuāciju. Tikmēr par atriebes triecieniem Ukrainā tika stāstīts plaši un ar vizuāliem materiāliem.

Tā pati atlase redzama arī citos piemēros. Krievijas mediji runā par ukraiņu „terorismu”, bet noklusē Ukrainas triecienus trim Krievijas ēnu flotes tankkuģiem Melnajā jūrā. Kijivas protestus tie mēdz pasniegt kā jaunu Maidanu, Polijā izplatot stāstus par vardarbību pret ukraiņu bēgļiem, bet Kostjantiņivkas stāstu izmantojot antiukrainiska noskaņojuma uzturēšanai.

Šo modeli var skaidrot ar psiholoģiskās projekcijas principu: savas bailes, agresiju un vēlmi eskalēt konfliktu valsts piedēvē pretiniekam. Rezultāts nav tikai melu virkne. Tas rada vidi, kurā sabiedrībai vieglāk noticēt nākamajam „pierādījumam” par ārējo ienaidnieku. Paliek jautājums, vai šāda spoguļošana Krievijā turpināsies tikai kā naratīvs vai kādreiz kļūs par reālu risku.