“Ja man iedotu automātu, es paliktu,” saka Laima Vaikule, un šis teikums intervijā skan kā daudz vairāk nekā asa replika. Tajā ir viņas gatavība palikt Latvijā, ja situācija kļūtu bīstama, un vēlme būt noderīgai, nevis tikai drošā attālumā skatīties, kas notiek.

Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Vaikule vairs nav tikai dziedātāja, kuras balsi pazīst miljoni. Viņa konsekventi iestājas pret karu un Krievijas propagandu, aizstāv Latviju un latviešu valodu, un par to viņai ir bijis arī jāmaksā. Viņa atzīst, ka ir zaudējusi lielu daļu krievvalodīgās auditorijas, un ka daudzi viņu par šo nostāju vienkārši neieredz.

Taču Vaikule to neuztver kā iemeslu atkāpties. Viņa joprojām lasa komentārus, un rupjības latviešu valodā viņu sāpina vairāk nekā tie paši vārdi krieviski. Šī reakcija pasaka par viņu tikpat daudz kā publiskie paziņojumi: viņai svarīga ir ne tikai pozīcija, bet arī valoda, kādā tā tiek pausta.

Intervijā atklājas arī viņas ikdienas puse. Vaikule saka, ka viņai patīk būt vienai, braukt ar riteni, strādāt studijā un būt kustībā. Viņa asi reaģē uz nežēlību pret dzīvniekiem un uz cilvēku nepieklājību, un šī jutība nav atsevišķs sīkums. Tā ir daļa no tā paša rakstura, kas liek viņai runāt tik stingri arī par karu.

Vaikulei karš nav abstrakta tēma. Viņa ir piedzīvojusi apšaudes, un tas, kas citiem ir tāls ziņu fons, viņai ir ķermeniska atmiņa. Tāpēc viņa saka tieši: cilvēki, kas grib karu, ir slimi. Un, kad runa nonāk līdz iespējamam apdraudējumam Latvijā, viņa atgriežas pie vienas un tās pašas domas: ja vajadzētu, viņa paliktu.

Intervijas noslēgumā paliek nevis skaļš spriedums, bet skaidrs mērs, pēc kura viņa vadās. Sirdsapziņa viņai ir svarīgāka par slavu un ērtumu. Tas arī ir šīs sarunas kodols: publiska nostāja nav tikai viedoklis, bet izvēle, kas reizēm maksā auditoriju, mieru un ilūziju, ka visiem patiksi.