Dažreiz svarīgākais jautājums par tehnoloģijām nav, ko tās spēj izdarīt, bet kāpēc cilvēks tām vispār piešķir uzticību. Tieši no šīs vietas sākas Ievas Gaurilčikaite-Sants laikmetīgās dejas izrāde “Sugmija” Rīgas cirkā.
Darba centrā ir paradokss: vai cilvēks var iemīlēties nevis citā cilvēkā, bet konstrukcijā, ko radījis pats? Šeit mākslīgais intelekts netiek rādīts kā cilvēka uzvarētājs un arī ne kā tehnoloģiska distopija. Drīzāk tas kļūst par veidu, kā parādīt, cik viegli radītajam var piešķirt klātbūtni, nozīmi un pat uzticību.
Šāds skatpunkts pārceļ uzmanību no pašas tehnoloģijas uz cilvēku. Izrādes pamatā ir ilgas, zināšanas un iztēle - viss tas, no kā top gan māksliniecisks tēls, gan uzticība tam, ko šis tēls iemieso.
Tāpēc “Sugmija” interesē nevis ar skaļu brīdinājumu par mākslīgo intelektu, bet ar klusāku jautājumu: kas notiek brīdī, kad cilvēks sāk ticēt savam radījumam vairāk, nekā pats būtu gaidījis?