Glezna ne vienmēr rāda vietu, kuru var atrast kartē. Dažreiz tā precīzāk uztver noskaņu, ko šī vieta atstāj.
Gleznotājas Daces Lielās jaunāko darbu izstāde “Ainas un ainavas” tieši tā arī skatās uz Latvijas ainavu. Tajā svarīgākais nav konkrēta lokācija, bet ūdens, gaisma un mainīgie gadalaiki, kas piešķir ainavai citu tempu un raksturu.
Šāds skatījums liek ainavu lasīt nevis kā attēlu par vienu vietu, bet kā pieredzi. Skatītājs tiek aicināts pamanīt, kā pazīstama vide mainās līdz ar gaismu un sezonu, un kā šīs pārmaiņas pašas kļūst par darba saturu.
Tāpēc izstāde ir mazāk par to, kur tieši kaut kas redzams, un vairāk par to, kā to ieraudzīt. Viena un tā pati Latvijas ainava gleznā var šķist citāda, ja uzmanība ir vērsta uz sajūtu, nevis uz precīzu atainojumu.