Dažkārt nabadzība sākas nevis ar vienu lielu lūzumu, bet ar ļoti konkrētu mēneša aprēķinu. Pietiek ar to, ka pēc rēķiniem, pārtikas un citiem vajadzīgiem izdevumiem cilvēkam paliek pārāk maz vietas jebkurai kļūmei.
Latvijā nabadzības riska slieksnis vienam cilvēkam ir nepilni 700 eiro mēnesī. Ģimenei ar diviem pieaugušajiem un diviem mazgadīgiem bērniem tas ir nepilns pusotrs tūkstotis eiro. Zem šīs robežas dzīvo vairāk nekā piektā daļa iedzīvotāju.
Šie skaitļi nabadzību padara redzamu citādi nekā jebkurš vispārīgs apgalvojums. Tie rāda ne tikai to, cik cilvēku dzīvo uz robežas, bet arī to, cik šaura var būt izvēle starp ikdienas vajadzībām un neparedzētiem tēriņiem. Vidējie rādītāji šeit neko neslēpj un vienlaikus arī neizskaidro pilnu attēlu.
Tieši tāpēc šis jautājums kļūst svarīgs arī vēlēšanu laikā. 3. oktobrī ievēlēsim jaunu Saeimu, taču nabadzība un ienākumu nevienlīdzība partiju programmās ir skartas maz. Problēma ir skaidri izmērāma, bet politiskajā dienaskārtībā tai nav atvēlēts tik daudz vietas, cik to rāda skaitļi.
Latvija skaitļos par nabadzību un ienākumu nevienlīdzību jau ilgstoši atrodas Eiropas negatīvajā galā. Tas nav tikai statisks salīdzinājums ar citām valstīm. Tas ir atgādinājums, ka aiz viena procenta vai viena sliekšņa vienmēr ir konkrēta ikdiena, kurā pietrūkst nevis abstraktu vidējo rādītāju, bet ļoti vienkārša drošības sajūta.