Dažkārt strīds beidzas nevis ar atbildi uz jautājumu, kas īsti notika, bet ar jautājumu, ko pēc tam var pierādīt. Šoreiz tieši tur nonāca LSM un Dailes teātra direktora Jura Žagara lieta: tiesa nolēmusi, ka sabiedriskajam medijam jāatsauc informācija, kas 2023. gada 29. septembrī izskanēja raidījumā "Kultūršoks" epizodē "Aktieris uz laiku".
Tiesas ieskatā šī informācija aizskārusi Žagara godu un cieņu. Rezultāts pēc trīs gadu tiesvedības ir praktiski tāds pats, kādu Žagars prasīja jau uzreiz pēc raidījuma: konkrētais apgalvojums ir jāatsauc.
Šajā lietā svarīgākais nav sensācija ap vienu raidījumu. Tā parāda, cik trausla var būt robeža starp dzirdētu apgalvojumu un pierādāmu faktu. Ja žurnālists atstāsta kaut ko, ko pats ir dzirdējis, bet vēlāk to nav iespējams droši pamatot, strīds var pāraugt tiesvedībā, kurā izšķirošs kļūst nevis notikuma iespaids, bet pierādījumu slieksnis.
Tieši tāpēc šis spriedums ir nozīmīgs arī ārpus konkrētā konflikta. Tas atgādina, ka mediju darbā nepietiek ar pārliecību par dzirdēto; svarīgi ir tas, vai apgalvojumu var turēt kopā ar pārbaudāmiem faktiem. Jo tuvāk stāsts ir mutiskam norādes veidam, nevis dokumentētam pierādījumam, jo stingrāk jāvērtē, ko un kā publicēt.
Šajā gadījumā tiesa nav piedāvājusi plašu atbildi par patiesību kopumā. Tā atbildējusi uz šaurāku, bet praktiski ļoti svarīgu jautājumu: vai konkrēto informāciju var pierādīt. Un tieši no šā jautājuma šādos strīdos bieži ir atkarīgs viss pārējais.